Raksti‎ > ‎

Par horoskopa otro māju

Otrās un septītās mājas saimnieki ir maraka–grahas (planētas, kas nes nāvi). Īpaši stiprs skaitās otrās bhavas pārvaldnieks.

Izskatīsim iemeslus, kāpēc otrā māja tik ļoti ir saistīta ar nāvi.

Otrā māja – tā ir bērnība un tuvāko vide, dzimtas mantotā bagātība, ēdiens, runa/valoda, ticība, finanses.

 1.       Kā var saprast no vēdisko psihologu lekcijām, ja bērnībā cilvēks nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības, viņam ir trūcis mātes piens, tad rezultātā cieš izturība (imunitāte zemāka) un, protams, kā sekas – var samazināties dabiskais dzīves garums un laime. Tieši radinieki ir tās personas, kas visstiprāk ietekmē mūs un nereti atnes vissmagāko karmu. Tomēr, ja cilvēks ir dzimis dievticīgā ģimenē, tad tā ir liela laime, jo viņš var pārmantot šo dievticību kā dzimtas bagātību. Bet, ja cilvēks piedzimst nelabvēlīgā ģimenē un jau dzīves starta sākumā ‘’paklūp’’ un tērē šai sakarā daudz spēka, lai vienkārši ’’nostāvētu’’, tad visa dzīves distance var izrādīties nogurdinoša un drūma. Arī mūsu gēnus daļēji var attiecināt uz otrās mājas raksturojumu. Mantotās slimības bez šaubām saīsina dzīvi. Un te var palīdzēt piedošana (jo mēs paši izvēlamies savus vecākus), darbs ar sevi un ticība.

 2.       Ja cilvēks visas dzīves garumā nepareizi ēd, tad tas, protams, kaitē veselībai. Īpaši tad, ja tiek lietoti vardarbības ceļā iegūti produkti, cilvēks kaitē pats sev un apkārtējai pasaulei, un ne vairāk, ne mazāk – izdara noziegumu pret Visumu, jo pēc Visuma likumiem cilvēkam nenāktos ēst gaļu, zivi un olas. Augļi, dārzeņi un graudaugi arī var tikt uzskatīti par vardarbības upuriem, bet to apziņas līmenis ir salīdzinoši zems, lai cilvēks, apēdot tos, varētu nest sev un augiem labumu. Bez tam ēdiens, kas piedāvāts Dievam(apsvētīts), palīdz cilvēkam progresēt garīgi un uztur kā fizisko, tā psihisko veselību. Pēc vēdiskās tradīcijas Dievs nepieņem apsvētīšanai gaļu, zivis, olas, sīpolus, ķiplokus, kafiju, melno tēju, sēnes, alkoholu un citus intoksikāciju izraisošus produktus. Bet pieņem ēdienu, kas pagatavots ar mīlestību, kas ir svaigs(ne vairāk kā 3 stundas pēc pagatavošanas), sulīgs jeb vienā vārdā – ēdienu skaidrībā(satvisku).

 3.       Kā rakstīts Bībelē – muti apgāna no tās iznākošais. Ne velti no jogas praksē tiek godāta Mauna(klusēšana). Caur sarunām(īpaši tukšām), iztērējas daudz enerģijas, kuru cilvēks būtu varējis izmantot vajadzīgā gultnē(to skait cieš veselība un dzīves garums). Īpaši kaitīga ir citu kritizēšana, apvainošana, utt. ‘’Desmit minūšu niknas dusmas var iznīcināt desmit gadīgu draudzību’’. Dusmas iznīcina pašu cilvēku, tā kā tiek pārkāpts Ahimsas (nevardarbības) princips, bet par Visuma likumu neievērošanu jāmaksā dārgi. Jāmācās filozofiski uztvert pasaule!

Bhagavtgītas 12.nodaļā, tekstos 18–19 aprakstītas kvalitātes, pēc kurām būtu jātiecas garīgi attīstošam cilvēkam,

’’samaḥ śatrau ca mitre ca tathā mānāpamānayoḥ

śītoṣṇa-sukha-duḥkheṣu samaḥ sańga-vivarjitaḥ

tulya-nindā-stutir maunī santuṣṭo yena kenacit

aniketaḥ sthira-matir bhaktimān me priyo naraḥ’’

avots: http://vedabase.net/bg/12/18-19/en

tulkojums:

 ‘’Tas, kurš vienlīdz skatās kā uz draugiem, tā nedraugiem, kas vienlīdz līdzsvarots godā un negodā, aukstumā un karstumā, laimē un ciešanās, slavā un neslavā, kas nekad nav sliktā sabiedrībā, vienmēr glabā klusēšanu un ar visu ir mierā, kas neuztraucas par pajumti un kas nelokāmi apliecinās zināšanās un garīgi kalpo Man, tas Man ir ļoti dārgs’’.

Šī panta komentāros tiek skaidrots, ka sevi garīgi attīstošs cilvēks cenšas nerunāt ne par lietām, kas nav saistītas ar Dievu, tāpēc nereti viņu sauc par nerunīgu. Nerunīgums nenozīmē, ka cilvēkam būtu jāpārstāj runāt, bet vien to, ka nevajag runāt muļķības. Valoda mums ir dota, lai runātu par būtiskām tēmām un cilvēkam, kas attīstās garīgi pati svarīgāka tēma ir Visaugstais Dievs.

Starp citu, no O.Torsunova lekcijas(Audarja Dharma) vārdiem izriet, ka tad, kad kritizējām kādu, pa smalkajiem kanāliem mēs saņemam kritizētā cilvēka negatīvo karmu.

Vidja Purna Maharadža(Vidya Purna Maharaja) savās lekcijās pasvītro, ka runa un valoda mums dota , lai nodibinātu kontaktus ar cilvēkiem, veidotu saskarsmi un runātu par svarīgo, bet ne lai spēlētos ar vārdiem vai lai bojātu attiecības.

Ir svarīgi iemācīties kontrolēt savu valodu. 

4.       Ticības trūkums vai nepietiekama ticība dara cilvēku pesimistisku, bezdarbīgu jeb citiem vārdiem – par tādu, kas nevēlas dzīvot. Tas pazemina imunitāti un saīsina dzīvi. Vēlēties un ticēt – tā ir ļoti svarīga mūsu dzīves daļa. Svarīgi ir iemācīties pareizi vēlēties. Nereti vēlamies lietas, kas atnes mums tikai postu, vai nu nezināšanas vai gribasspēka un saprāta trūkuma dēļ, kā arī visādu citu iemeslu dēļ. Saprāts stiprinās un pareizas vēlmes sāk formēties pateicoties tam, ka notiek Garīgo Skolotāju lekciju KLAUSĪŠANĀS. Pakāpeniski tādā veidā stiprinās arī ticība.

5.       Finansu esamība vai to trūkums arī iespaido mūsu dzīves kvalitāti, uzturu, utt. Šeit var būt vērojams līdzekļu trūkums pilnvērtīga uztura iegādei, savas pajumtes neesamība(un mūsu platuma grādos tas ir svarīgi), trūcīgs apģērbs, kā arī pārēšanās problēmas, liela pieķeršanās greznībai un visam materiālajam. Nauda – tā ir sava veida enerģija. Tās trūkums nereti norāda uz dzīves enerģijas nepietiekamību neparieza dzīves veida , savtīguma un liela egoisma dēļ. ‘’Paši skopākie ļaudis ir nabagie’’. Labdarība ir ceļš ne tikai uz finansiālu labklājību, bet arī ģimenes cilvēku pienākums. Un kā izriet no Bhagavatgītas – pienākumu pildīšana ir labākais, ko varam darīt šajā dzīvē.

 Ilona Karlivāne

19.03.2010.

(paldies Anitai Milbretai par tulkojumu)

Comments